Biežākās komplikācijasIzgulējumi Elpošana Muguras smadzeņu bojājuma līmenis nosaka elpošanas
muskulatūras nespējas pakāpi. Jo bojājuma līmenis augstāks, jo lielāka elpošanas
muskulatūras nespēja. Šī nespēja veicina sekundāras plaušu komplikācijas.
Spinālie pacienti pie izgulējumu veidošanās
augsta riska grupas tiek pieskaitīti to nekustīguma, nesaturēšanas un jušanas
traucējumu dēļ. Izgulējumu parādīšanās biežums šāda tipa pacientiem ir
pietiekami augsts, lai šai problēmai pievērstu uzmanību.
Urīnceļu infekcijaĪpašu vērību jāvelta urīnceļu infekcijai personām ar muguras smadzeņu bojājumu, jo atšķirīga ir pieeja tās ārstēšanā. Dažreiz jau izvēlētais urīndrenāžas veids nosaka infekcijas klātbūtni. Šādos gadījumos vienmēr jāpārdomā, vai izvēlētā drenāžas metode ir adekvāta. Urīnceļu infekcijas ārstēšanā personām ar muguras smadzeņu bojājumu antibiotiku terapija rekomendējama, vadoties pēc klīniskām izpausmēm kombinācijā ar urīna analīžu rezultātiem. Parasti klīniski nozīmīga ir ievērojama leikocitūrija kopā ar bakteriūriju. Tāpat būtiski ir diferencēta urīna analīžu izvērtēšana atkarībā no to savākšanas veida (ar kateteru, ar punkciju spontāni). Vienmēr ir jāpārdomā antibiotiku terapijas nepieciešamība un
atbilstoša izvēle, jo nekritiska antibiotiku terapija stimulē rezistentu mikrobu
attīstību. Būtu vēlama antibiotiku izvēle atbilstoši mikrobu rezistencei, kā arī
jāatceras par iespējamiem medikamentu blakusefektiem. Nedrīkst aizmirst par urīnceļu
infekcijas profilaksi ar fitoterapijas līdzekļiem, ķimioterapijas preparātiem. Mērena
asimptomātiska bakteriūrija parasti nav jāārstē medikamentozi.
Kardiovaskulārā sistēmaArteriāla hipotenzija, posturālā hipotenzija
Izmaiņas kardiovaskulārās sistēmas darbības neirālajā regulācijā ir raksturīgas personām, kurām muguras smadzeņu bojājuma līmenis ir augšējā krūšu vai kakla daļā, jo tādā gadījumā ir zudusi centrālās nervu sistēmas ietekme uz autonomo (veģetatīvo) nervu sistēmu.
Arteriāla hipotenzija, posturālā hipotenzijaSimpātiskās nervu sistēmas inervācijas nepietiekamība noved pie perifēro asinsvadu tonusa pazemināšanās ar sekojošu vazodilatāciju, kas daļai spinālo slimnieku rada vairāk vai mazāk izteiktu pastāvīgu hipotenziju, kas pieaug pieņemot sēdus vai vertikālu stāvokli (posturāla hipotenzija). Lai radušās adaptācijas iespējas atrasties sēdus vai stāvus stāvoklī nezustu, nebūtu pieļaujama spināla slimnieka ar augstu bojājuma līmeni ilgstoša atrašanās tikai guļus stāvoklī. Personas vertikalizācijai jānotiek pakāpeniski. Atrodoties sēdus stāvoklī gadījumā, ja parādās posturālas hipotenzijas pazīmes (galvas reiboņi u.c.), parasti pietiekami ir palīdzēt uz neilgu laiku saliekties viduklī, noliekot galvu starp ceļiem uz dažām minūtēm. Palīdzēt iespējams arī, atgāžot atpakaļ riteņkrēslu. Atrodoties vertikālā stāvoklī, pie vertikalizācijas galda, parasti ir pietiekami noliekties uz priekšu. Kompresijas zeķu un elastīgas jostas - vēdera korsetes lietošana arī palīdz mazināt posturālās hipotenzijas izpausmes.
Paroksizmāla hipertenzija jeb autonomā disrefleksijaParoksizmāla hipertenzija jeb autonomā disrefleksija ir bīstams stāvoklis cilvēkiem ar muguras smadzeņu bojājumu krūšu un it īpaši kakla daļā. Autonomas disrefleksijas galvenie simptomi ir ievērojami paaugstināts asinsspiediens, galvas sāpes, auksti sviedri virs bojājuma līmeņa, piloerekcija ("zosāda"), rinoreja, sārta sejas āda, bālums zem bojājuma līmeņa. Kā sekas, gadījumā, ja šis stāvoklis netiek koriģēts, iespējams asinsizplūdums galvas smadzenēs. Paroksizmāla hipertenzija rodas, simpātiskajai nervu sistēmai saņemot spēcīgu kairinājumu zem muguras smadzeņu bojājuma līmeņa. Simpātiskās nervu sistēmas aktivācija rada vazokonstrikciju, savukārt parasimpātiskai sistēmai reaģējot uz paaugstinātu asinsspiedienu rodas pastiprināta n.vagus ietekme uz sirdsdarbību - parādās bradikardija. Tā kā parasimpātiskā aktivitāte neizplatās zem bojājuma līmeņa, asinsspiediena pazemināšanās nenotiek. Simpātiskās nervu sistēmas kairinājuma un tātad paroksizmālas hipertenzijas rašanās biežākie iemesli ir pārstiepts, pārpildīts urīnpūslis, pārstiepta taisnā zarna sakarā ar fēču pārmērīgu uzkrāšanos, izgulējums, fisūra anālās atveres apvidū, urīnpūšļa kateterizācija vai uroloģiska izmeklēšana, klizmas veikšana u.c. Paroksizmālas hipertenzijas likvidēšanai nepieciešams nekavējoties pacelt gultas galvgali, iespēju robežās likvidēt iemeslu (nokateterizēt urīnpūsli, veikt manuālu taisnās zarnas tīrīšanu u.c.). Medikamentoza terapija nepieciešama, ja iepriekšminētie pasākumi nedod efektu. Sākotnēji lieto Nifidipini 10 mg zem mēles, smagākos gadījumos var būt nepieciešama ganglioblokatoru lietošana.
Kāju dziļo vēnu tromboze Šīs patoloģijas iespējamība spinālam
slimniekam neatkarībā no bojājuma līmeņa ir augsta. Šī ir bīstama komplikācija
iespējamās plaušu embolijas dēļ. Kāju muskuļu paralīzes dēļ nenotiek venozās
atteces aktivēšana, kontrahējoties asinsvadu sieniņām. Asinsvadu tonuss apakšējās
ekstremitātēs ir zems. Stāvokļa tūskas Sakarā ar sliktu venozo atteci no ekstremitātēm,
iespējama to distālo daļu tūskas. Iespējamie ārstēšanas paņēmieni ir apakšējo
ekstremitāšu pacelšana sēdot riteņkrēslā un atrodoties gultā, kā arī kompresijas
zeķu lietošana.
Denervācijas atrofija Denervācijas atrofija galvenokārt izteikta
apakšējā motoneirona bojājuma gadījumā - vairākus gadus pēc paralīzes
iestāšanās turpinās kontraktīlā proteīna zudums un attiecīga muskuļu apjoma
samazināšanās.
Kontraktūras Kontraktūras ir saistaudu saīsināšanās
locītavās un muskuļos ap to, kā rezultātā rodas locītavu kustību apjoma
ierobežojums.
OsteoporozeOsteoporoze ir kaulu demineralizācija un kaula matricas zudums, kas mazina tā izturību. Osteoporozes iemesls spinālam slimniekam ir imobilitāte un noslogojuma trūkums. Osteoporozes progresēšana ir visātrākā pirmajos 6 mēnešos pēc muguras smadzeņu bojājuma. Šajā gadījumā pilnībā darbojas tā saucamais Volfa likums - kauls attīsta tādu struktūru, kāda ir nepieciešama, lai izturētu noslodzi, kāda uz to darbojas. Par osteoporozes attīstību var liecināt hiperkalcēmija, palielināts sārmainās fosfotāzes līmenis asinīs. Redzamas izmaiņas kaulu rentgenogrammā ir vēlīns rādītājs. Osteoporozes profilakse un ārstēšana
spināliem slimniekiem balstīta galvenokārt uz iespējami agrīnu to aktivāciju pēc
saslimšanas (traumas), tai skaitā vertikalizēšanu (nostādīšanu vertikālā
stāvoklī, izmantojot speciālas palīgierīces), kā arī uz visu pilnīgi vai daļēji
inervēto muskuļu izometriskiem vingrojumiem. Minētie pasākumi personai ar muguras
smadzeņu bojājumu būtu vēlami visā dzīves garumā.
Patoloģiski kaulu lūzumiPatoloģiski lūzumi mērenas vai niecīgas traumatiskas iedarbības rezultātā rodas osteoporotiski izmainītiem kauliem. Visbiežākie ir ciskas kaula, spieķa kaula lūzumi, veicot neuzmanīgu pārsēšanos uz/no riteņkrēsla, krītot, vai stipras spasticitātes dēļ. Pirmie lūzuma simptomi: parādās pietūkums lūzuma vietā, bieži hematomas dēļ, vai arī kļūst redzams patoloģisks ekstremitātes izliekums, krepitācija lūzuma vietā, pastiprināti muskuļu spazmi, vai parādās autonomā disrefleksija (skat. tālāk), drudzis. Lūzuma ārstēšanā nebūtu vēlama
cirkulāra ģipša imobilizācijas lietošana, vai ārējās fiksācijas aparāta
lietošana - jušanas deficīts rada ievērojamu izgulējumu risku, savukārt iekšēja
fiksācija (osteosintēze) parasti ir kontrindicēta osteoporotiskam kaulam. Parasti
izvēles metode ir locekļu imobilizācija ar šinu. Sadzīšana parasti ir ātra,
lauztais kauls stimulē ostloblastisko aktivitāti, formējot jaunu kaulu matricu.
Atsevišķos gadījumos var būt nepieciešama ķirurģiska fiksācija.
Heterotopā osifikācijaHeterotopā osifikācija, jeb paraartikulāra osifikācija, ir jaunu, ektopisku kaulaudu augšana starp denervēto muskuļu slāņiem. Process sākas kā kalcifikācija un noslēdzas ar kaulaudu izveidošanos. Heterotopā osifikācija parasti (apmēram 10% gadījumu) sākas drīz pēc muguras smadzeņu bojājuma rašanās. Process var ilgt līdz 24 mēnešiem, vai pat 5 gadiem, līdz jaunizveidojušies kaulaudi ir galīgi noformējušies. Visbiežāk skarti ir gūžu locītavu un ceļu locītavu rajoni. Heterotopās osifikācijas etoloģija cilvēkiem ar muskuļu denervāciju nav zināma. Heterotopās osifikācijas lokāli simptomi, kas var būt, bet var arī nebūt, ir hiperēmija, pietūkums, vietējas temperatūras izmaiņas. Agrāk vai vēlāk parādās kustību apjoma ierobežojums skartajā locītavā, var palielināties spasticitāte. Kā vispārējs simptoms visbiežāk ir ilgstoša hipertermija. Netieši par heterotopo osifikāciju liecina paaugstināts sārmainās fosfotāzes līmenis asinīs. Par procesa aktivitāti objektīvi liecina atkārtoti veiktas radiotopās kaulu scintigrāfijas, kā arī atkārtota rentgenoloģiskā izmeklēšana. Kā veicinošs heterotopās osifikācijas attīstības faktors tiek minēts pastiprināts kalcija zudums no kauliem (piemēram, strauja osteoporoze), urīnceļu infekcija, izgulējumi. Heterotopās osifikācijas ārstēšanas mērķis ir iespējami saglabāt kustību apjomu skartajā locītavā - vairākas reizes dienā saudzīgi veicot pilnu kustību apjomu. Pielietojamā medikamentozā terapija -
nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi parasti Indomethacini 25-50 mg 2x dienā, ilgstoši.
Ieteikti arī bifosfonātu preparāti. Ķirurģiska kustību apjoma ierobežojuma vai
ankilozes likvidēšana ir pieļaujama tikai tad, kad heterotopās osifikācijas process
ir beidzies (par to liecinātu normāls sārmainās fosfotāzes līmenis asinīs,
atkārtotā kaulu scintigrāfijā nekonstatēta kaulaudu augšana). Iepriekšminēto
medikamentu lietošana ir ieteikta arī pirms un pēc šādas operācijas, jo ir
ievērojams heterotopās osifikācijas procesa atjaunošanās risks.
Osteomielīts Osteomielīts parasti rodas kā neārstēta izgulējuma sekas
(izgulējuma 5.pakāpe) un izpaužas gan kā vispārējas organisma reakcijas - drudzis,
pieaugoša intoksikācija, sāpes, spasticitāte, muskuļu spazmu pieaugums, gan lokāli
vērojams apsārtums, pietūkums.
Paralītiska skolioze Paralītiska skolioze ir dažāda veida mugurkaula
deformācija zem bojājuma līmeņa. Visbiežāk tā rodas bērniem un jauniešiem pēc
muguras smadzeņu bojājuma, periodā, kamēr vēl turpinās augšanas process.
Izveidojusies deformācija apgrūtina sēdēšanu, var radīt sāpes, var traucēt plaušu
un sirds darbību, rada paaugstinātu izgulējuma rašanās risku, kosmētisku defektu.
Paralītiskās skoliozes profilakses iespējas nav zināmas. Ir nepieciešama šādu
pacientu rūpīga novērošana, tai skaitā atkārtota rentgenoloģiska izmeklēšana.
Cieto korsešu lietošana ārējai muguras fiksācijai ir problemātiska, jo ievērojami
pieaug izgulējumu risks. Var tikt lietotas mīkstās, pusmīkstās korsetes, bet tās
tikai daļēji palīdz noturēt muguru pareizā stāvoklī. Smagākos gadījumos var būt
nepieciešama ortopēdiska operācija.
Vispārējais organisma stāvoklisSociālās aptaujas dati liecina, ka šāda rakstura pacientiem ir ļoti mazkustīgs dzīvesveids, kas savukārt veicina vispārējās fiziskās sagatavotības pazemināšanos. Bioloģijā pastāv ļoti cieša sakarība starp orgāna funkciju un tā uzbūvi. Tas attiecas ne tikai uz darbības specifiku, bet arī uz noslogojuma pakāpi. Ja orgāns atrodas bezdarbībā, tas atrofējas. Ja slodzes ir mērenas, pierastas, tās uztur orgāna struktūru un funkcionālās iespējas nemainīgā līmenī. Ja cilvēks pārtrauc fiziskās nodarbības, pakāpeniski rodas atrofiska rakstura pārmaiņas ne tikai kustību aparātā, bet arī tajās sistēmās, kuras nodrošina pilnvērtīgu enerģētisko procesu norisi muskuļos. Netiek noslogota asinsrites sistēma un elpošanas orgāni. Sirdsdarbība kļūst ātrāka gan miera stāvoklī, gan vieglās fiziskās slodzēs. Līdz ar to tiek apgrūtināta miokarda asinsapgāde, jo sirds vainagartērijās, kas baro miokardu, asiņu plūsma notiek tikai diastoles laikā, kad atveras sistoles laikā saspiestie asinsvadi. Kapilāru tīkls gan skeleta muskuļos, gan sirds muskulī ir samazināts. Mazāks ir asiņu tilpums, plaušu vitālā kapacitāte, vāji elpošanas muskuļi, mazāks krūšukurvja apkārtmērs un ribu kustīgums. Skeleta muskulatūras bezdarbība rada tas atrofiju, tādēļ ir grūtāk saglabāt pareizu pozu, kas tālāk izsauc mugurkaulāja patoloģiskas deformācijas un veicina dažāda rakstura sāpju sindromu attīstību. Līdz ar to pacienta pārvietošanās iespējas, ar katru gadu, sašaurinās.
Darbaspēju samazināšanās cēlonis ir meklējams gan kustību aparātā, gan lielā mērā arī asinsrites un respiratoriskās sistēmas funkcijās, ar kuru darbību ir cieši saistīti vielmaiņas procesi audos samazinās aerobās jaudas lielums. Mazāka kļūst skābekļa arteriovenozā starpība. Pacienti, kuri veiksmīgi apguvuši rehabilitācijas procesā nepieciešamās iemaņas, lai patstāvīgi pārvietotos ar riteņkrēslu un ortožu palīdzību, bet tālāk to patstāvīgi neattīsta, nolemti lēnai aktivitātes lejupslīdei un ar to saistīto integrēšanās iespēju samazināšanos. Visus vides radītos šķēršļus izlabot nav iespējams, bet var pielāgoties to pārvarēšanai, attīstot un pilnveidojot šim nolūkam nepieciešamās specifiskās fiziskās īpašības - dominējošās ir spēks un izturība. Ņemot vērā paraplēģijas
pacienta stāvokli, šo īpašību izkopšana prasa kompleksu pieeju un specifisku fizisko
vingrinājumu programmu izstrādi.
|
samazinās adaptācijas spējas un palēninās
pašas adaptācijas reakcijas;