Tehniskie palīglīdzekļi
un integrācijas problēmas

        Riteņkrēsls nodrošina pārvietošanās veidu tiem pacientiem, kuri paši nevar staigāt vai viņu patstāvīga staigāšana ir ierobežota. Tiem, kuri pārvietojas ar palīgierīcēm, riteņkrēsls var noderēt, ja pārvietojoties ir nepieciešams ātrums, izturība vai arī ir jāveic garāki ceļa posmi. Šiem cilvēkiem riteņkrēsls palīdz uzlabot dzīves kvalitāti. Tādējādi, zināmā mērā, riteņkrēsls kļūst par pacienta ikdienas nepieciešamību, lai integrētos sabiedrībā. Pacientam jāiemācās pierast skatīt pasauli no cita acu līmeņa un saprast šīs ierīces simbolisko nozīmi sabiedrībai un sev.
        Par riteņkrēsla izvēli un pielāgošanu, kā arī pielietošanas apmācību atbild fizioterapeits un ergoterapeits, lai nodrošinātu pacienta maksimālu neatkarību. Nepareiza riteņkrēsla izvēle var novest pie traumām, piemēram, izkrītot no ratiem, sekojošām deformācijām – krūšu kurvja un mugurkaulāja, kā arī citām komplikācijām – izgulējumi, iekšējo orgānu darbības traucējumi, un citi.

        Izvēloties riteņkrēsla piedziņas veidu, ņem vērā pacienta fizisko stāvokli, it īpaši – izturību un satvērienu. Ja roku funkcijas nav traucētas, visplašāk izmantojama ir piedziņa ar riteņa stīpu. Retos gadījumos, ja rokas ir stipras, bet nav pietiekams satvēriens, uz stīpas var izveidot speciālus izciļņu. Bez tam vēl izšķir – vienrokas piedziņas riteņkrēslus, kur abi riņķi ir vienā pusē un mazākais kustina pretējās puses riteni; elektromehāniskie riteņkrēsli un mehāniskie riteņkrēsli. Pēdējos dažreiz arī izmanto paraplēģijas slimniekiem, bet to funkcionālās iespējas ir ļoti ierobežotas - to nosaka šo riteņkrēslu konstruktīvās īpatnības, kā plusus var minēt tikai lielāku pārvietošanās ātrumu (pa līdzenām virsmām) un pacienta nelielo fizisko noslogojumu.

        Riteņkrēsliem papildus var izmantot aprīkojumu pacientu stabilizēšanai, piemēram – kāju paliktņi, dažāda augstuma atzveltnes un galvas atbalsti var būt dažādas konstrukcijas un ar regulējamu leņķi.

Zīm. Riteņkrēsls.

      Paraplēģijas pacientam pēc rehabilitācijas kursa beigšanas pielāgotā riteņkrēslā vajadzētu spēt patstāvīgi veikt sekojošas darbības, ja to atļauj mugurkaulāja fiksācijas veids, fiziskā sagatavotība, vecums un blakus saslimšanas:

1. Pārsēšanās uz un no riteņkrēsla, uz vienāda augstuma virsmām.
Visbiežāk izmantotie paņēmieni ir sekojošie:

Ja riteņkrēsls atrodas paralēli krēslam vai gultai (zīm):

Zīm. Pārsēšanas (1).

Ja riteņkrēsls atrodas noteiktā leņķī pret krēslu vai gultu:

Zīm. Pārsēšanās (2).

Ja riteņkrēsls atrodas perpendikulāri gultai. Lai pārsēstos uz krēslu, šo paņēmienu neizmanto. Kā pamatprasība šim paņēmienam - pacientam ir jābūt labai lokanībai.

Zīm. Pārsēšanās (3)

Atsevišķi varam minēt vienu paņēmienu, ko bieži izmanto, lai no riteņkrēsla viegli pārsēstos gultā - tā ir pārsēšanās ar pārvelšanos. Riteņkrēsls atrodas paralēli gultai, ieliekam abas kājas gultā krustām tā, lai augšā būtu tā kāja, kas ir pretēja nosaukuma pusei, uz kuru esat nodomājuši velties, un ar pagriezienu guļamies gultā uz vēdera.

2. Pārsēšanās uz riteņkrēslu no grīdas un atpakaļ. Visbiežāk izmantotie paņēmieni ir sekojošie:

1. Ar pagriezienu. Pārsēžoties uz un no grīdas veic it kā pagriezienu ap ķermeņa vertikālo asi.
2. Ar atspiešanos (roku saliekšanu un iztaisnošanu). Kājas iztaisno sev priekšā, ar rokām satver sēdekļa priekšējos stūrus vai kāju atbalstu rāmi un pārnesam ķermeņa svaru uz priekšu, saliecot kājas apsēžamies uz grīdas. Atpakaļ riteņkrēslā atgriežas līdzīgā veidā, vienīgi papildus veicot pārmaiņu roku pārlikšanu no kāju atbalsta rāmja uz sēdekļa sānu malām.
3. Ar papildus atbalstu, piemēram krēslu. Ar riteņkrēslu nostājas paralēli krēslam, atstarpe starp krēslu ir tik liela, lai varētu netraucēti apsēsties starp tiem.
4. Pārsēšanās no riteņkrēsla uz grīdu ar slīdēšanu uz priekšu. Saliecot kājas zem riteņkrēsla noliecamies uz priekšu ar vienu roku turoties pie atzveltnes, ar otru sniedzamies pie grīdas sev priekšā, pārnesam svaru uz priekšu, noslīdam uz grīdas, uz ceļiem.

3. Ja durvju aile ir šaurāka nekā riteņkrēsla platums un ja riteņkrēsla salikšanas plakne ir sagitāla (pārsvarā gadījumu sagitālā plaknē saliekas istabas riteņkrēsli) ir iespējams pārvarēt šo šķērsli. Lai to paveiktu, jāpaceļ vienas puses kāpslis, abas kājas atrodas uz otrā kāpšļa, jāapsēžas uz šīs puses apakšdelma atbalsta un, pavelkot sēdekļa atbalsta virsmu, daļēji saliekot riteņkrēslu. Turoties pie durvju rāmja, jāizvelk sevi un riteņkrēslu cauri durvju ailei, pēc tam ar rokas spiedienu uz sēdekļa malu jāiztaisno riteņkrēsls.

4. Balansēšana uz riteņkrēsla mugurējiem riteņiem gan uz vietas, gan kustībā. Šī elementa apguve dod nepieciešamās iemaņas tālākai šķēršļu pārvarēšanas apmācībai.

5. Krišanas tehnika uz muguras sēžot riteņkrēslā un piecelšanās atpakaļ sēdus stāvoklī neatstājot riteņkrēslu.

6. Braukšana augšup pa rampu. Braucot jānoliecas uz priekšu, tādējādi pārnesot lielāku slodzi uz ratu priekšējiem riteņiem un atvieglojot roku darbu, kā arī mazinot apgāšanās iespējas.

7. Braukšana lejup pa rampu. Šinī gadījumā būtu vēlams atliekties. Ja rampa ir stāva, tad parasts nobrauciens var novest pie priekšējo kāpšļu atduršanās pret zemi un sekojošu kritienu uz priekšu. Šinī gadījumā nobrauciens jāveic, balansējot uz riteņkrēsla mugurējiem riteņiem.

8. Uzbraukšana uz 10–12 cm augsta paaugstinājuma (piemēram trotuāra, viena pakāpiena). Piebraucot pie šķēršļa, jāpaceļ riteņkrēsla priekšējie riteņi un jāuzliek uz tā. Brauc uz priekšu, līdz riteņkrēsla mugurējais ritenis atduras pret šķēršļa malu. Ar strauju noliekšanos uz priekšu un vienlaicīgu riteņu griešanu uzbrauc uz paaugstinājuma.
       Nobraukšanu no paaugstinājuma var vekt, balansējot uz riteņkrēsla mugurējiem riteņiem. To veic, braucot ar seju kustības virzienā.

9. Braukšana pa dažāda seguma virsmām un dažādu sīku šķēršļu pārvarēšana.

10. Nobraukt pa trepēm turoties ar vienu roku pie lentera ar otru pie riteņa stīpas. Nobraucienu veic ar muguru kustības virzienā.

11. Ja atļauj ratu konstrukcija, var uzbraukt pa trepēm. To veic, balansējot uz riteņkrēsla mugurējiem riteņiem, turoties ar vienu roku pie lentera un ar otru pie riteņa stīpas. Brauc ar muguru kustības virzienā. Šo paņēmienu var veikt pārsvarā gadījumu tikai ar sporta vai universāliem riteņkrēsliem. Istabas riteņkrēslu konstrukcija neatļauj veikt šādu manevru.

       Otra pārvietošanās iespēja ir izmantojot ortozes. Šinī gadījumā pacients ir mobilāks, viņam ir vieglāk pārvarēt vides šķēršļus, taču tas prasa lielāku fizisku sagatavotību, un pārvietošanās ātrums ir mazāks nekā riteņkrēslam. Galvenās fiziskās īpašības ortožu lietotājiem, kas prasa īpašu attīstīšanu un pilnveidošanu - izturība un spēks.

Paraplēģijas slimniekiem izšķir trīs ortožu tipus, kas paredzēti gaitas uzlabošanai:

Reciprokālās gaitas ortozes. Pēdas – potītes – ceļa ortozes. Pēdas – potītes ortozes.

Kā atbalsta palīgierīces šīm ortozēm visbiežāk izmanto plaukstas-apakšdelma kruķus.

        Reciprokālās gaitas ortožu pamatā ir atsperu-sviru mehānisms, kurš nodrošina staigāšanas kustību izpildi. Tās pielieto paraplēģijas pacientiem ar pilnu muguras smadzeņu bojājumu. Šī tipa ortozes pielieto samērā nesen, tās ir dārgas, un līdz ar to Latvijā ļoti maz izplatītas. Un tātad arī maz pētītas ir to funkcionālās iespējas.

        Pēdas-potītes-ceļa ortožu pamatā ir apakšējās ekstremitātes fiksēšana. Tas pielieto gan pacientiem ar pilnu muguras smadzeņu bojājumu, gan ar nepilnu muguras smadzeņu bojājumu. Pamatfunkcijas, kuras jāprot paraplēģijas pacientam, kurš izmanto šāda tipa ortozes, ir sekojošas:

1. Patstāvīgi uzvilkt un novilkt ortozes.
2. Patstāvīgi piecelties no krēsla un apsēsties. Šī operācija ir vieglāk veicama pacientiem, kuriem otrozes ir ar speciāliem ceļu “klamburiem” (“atslēgām”).
3. Stāvot saglabāt līdzsvaru bez roku atbalsta.
4. Pārvietoties, pārvarot dažādu ceļa segumu, sīkos šķēršļus, kā arī slīpas virsmas.
5. Patstāvīgi pārvietoties pa kāpnēm. Pārvietošanās notiek ar seju kustības virzienā, ar vienu roku turoties pie lentera, ar otru pie kruķa, vienlaicīgi pārliekot abas kājas.
6. Patstāvīgi apgulties uz grīdas, uz vēdera, un piecelties.

        Pēdas-potītes otrožu pamatā ir pēdas un potītes fiksēšana. Tās pielieto tikai pacientiem ar daļēju muguras smadzeņu bojājumu. Pamatfunkcijas, kuras jāprot paraplēģijas pacientam, ir analoģiskas kā iepriekšējā gadījumā, tikai atšķirīga ir to izpildes tehnika. Tā piemēram, pārvietojoties pa kāpnēm, pārliek pārmaiņus labo - kreiso kājas, kā arī apgulšanās uz grīdas un piecelšanās ir krasi atšķirīgas.

       Atsevišķi jāizdala tā sauktās nakts ortozes (AFO - ankle-feet orthosis - apakšstilba-pēdas ortozes), kas tiek izmantotas spasticitātes mazināšanai un kontraktūru novēršanai. Šīs ortozes notur pēdu un potīti neitrālā saliektā stāvoklī (potītes saliekuma leņķis ir 90 grādi).

      Kā vēl viens ortožu veids jāmin ķermeņa ortozes - korsetes. Tās var būt pilnīgi cietas, bet parasti izmanto pusmīkstās fiksējošās korsetes.

        Analizējot iepriekšminēto paņēmienu izpildes tehniku, mēs redzam, ka tās prasa noteiktu iemaņu, prasmju attīstīšanu un pilnveidošanu – speciālu fizisku sagatavotību. Kā rāda statistika, lielākā daļa pacientu ir gados jauni cilvēki: 3/4 ir vecumā no 17 līdz 35 gadiem un no tiem 3/4 ir vīrieši. Šinī gadījumā varētu teikt, ka rehabilitācijas treniņu procesa potenciālās iespējas ir lielas, kā arī lielākai daļai šo cilvēku ir visi priekšnoteikumi šo fizisko īpašību izkopšanai.